2. sadarbības raksts ar LSM.lv | “Laikmetīgā deja – ķermenis, politika un mūžīgais. Iepazīstam Dejas balvas nominantus”
Šī gada 29. aprīlī Vidzemes koncertzālē “Cēsis” notiks Dejas balvas pasniegšanas ceremonija. Kategorijā “Laikmetīgās dejas notikums vai iestudējums” ir nominētas četras izrādes, viena filma un viens izrāžu vakars. Esmu autore vienai no nominētajām izrādēm – laikmetīgās dejas izrādei “Iekšas”. Tā ir mākslinieciskajā pētniecībā veidota izrāde, kurā dejotāju ķermeņi kļuvuši par arhīviem, lai caur tiem meklētu, kas raksturo Latvijas laikmetīgo deju. Šī raksta tapšanā mani joprojām interesē šis jautājums. Daļēji uz to turpina atbildēt arī pārējie Dejas balvai nominētie notikumi.
Laikmetīgā deja Latvijā tūliņ jau svinēs 30 gadus, ja skaitām no brīža, kad Olgas Žitluhinas dejas kompānijai notika pirmais mēģinājums tālajā 1996. gadā. Savukārt laikmetīgās dejas saknes pasaules kontekstā sniedzas pat līdz 20. gadsimta pašam sākumam, kad sāka veidoties modernā deja Eiropā un ASV, tika sperti pirmie soļi kustības pētniecībā un dejas priekšplānā izvirzījās eksperiments un indivīds. Vai joprojām varam domāt par laikmetīgās dejas žanru kā kaut ko bez tradīcijas, bez saknēm, nesaprotamu un tikko radušos? Visdrīzāk – nē, pat ne Latvijā.