Agnese Bordjukova

Nominēta “Dejas balvai 2017–2018” kategorijā “Laikmetīgās dejas dejotāja/s” par izpildījumu izrādē:

“Rokzvaigzne”

Vai uzmanības noturēšanas dēļ saturs nokļūst otrajā plānā, pakļaujoties cilvēka iekšējai enerģijai, stājai un balsij? Vai ķermenim, varbūt pat atsevišķām tā daļām, ir līdzīgas izredzes komunicēt un pavēstīt kaut ko par cilvēku? Izrāde “Rokzvaigzne” ir ironisks skatījums uz mūsdienu sabiedrību, indivīdu vēlmi pēc uzmanības, pieprasot to dažādos veidos, aktīvi eksponējot sevi, savu ikdienu, ķermeni publiskajā telpā, piešķirot ikvienai detaļai notikuma vērtību.

Agnese Bordjukova: “Rokzvaigzne ir ironija par cilvēka dabisko, bet bieži pārspīlēto vajadzību pēc uzmanības. Rokzvaigzne ir arī iekšējā enerģija, kas mīt katrā no mums, un, to apzinoties, mēs varam spīdēt. Tā aicina domāt par to, ka visi esam vienlīdz īpaši un tajā pat laikā pavisam vienādi savā būtībā un dabā. Fuck yeahhh!!!'”

Agnese Bordjukova par nomināciju Dejas balvai

Nominācija un balva ir gan nejaušība, gan likumsakarība reizē. Dažu cilvēku lēmums, kas izrāda uzmanību atsevišķiem darbiem, māksliniekiem. Tomēr nejaušības, kas vada uz priekšu, lai mēs kaut ko sasniegtu, gribas dēvēt par likumsakarībām.

Apjauta, ka ir tādi cilvēki, kuri rada deju, pie manis atnāca vidusskolas pēdējā gadā, kad ar klases meitenēm piedalījāmies aerobikas konkursā. Intuitīvi biju radījusi savu pirmo kustību priekšnesumu, un veiksmīgais iznākums pēc pasākuma ļāva man skriet pa ielu, nejūtot bruģi zem kājām. Es pirmo reizi biju pieredzējusi kaut ko netveramu. Spēcīgās sajūtas urdīja meklēt, kā it kā nejauši radušos interesi varētu pilnveidot.

Manā radošās izaugsmes ceļā līdzās vienmēr bijuši cilvēki, kuri man ticējuši, kuri it kā nejauši palīdzējuši iet uz priekšu. Caur viņu pārliecību es mācījos ticēt arī pati sev. Pārvarot dažādus aizspriedumus un stereotipus par to, kas ir labs dejas mākslinieks, es meklēju savu izteiksmi dejā. Būt pašam manā uztverē nozīmē būt arī mainīgam, tāpēc dažādos posmos interešu akcenti atšķiras. Tomēr, skatoties lielākā perspektīvā, ir sajūta, ka ceļš ir viens. Nejauši likumsakarīgās pieredzes mani ir veidojušas par tādu dejas mākslinieci, kas esmu šodien.

Skatuves darbā saslēdzas tik daudz no mums, bet ir arī vēl nenotikušais. Meklējums un potencialitāte notvert vārdos nenosaucamo ir galvenie dzinuļi, kas liek turpināt. Tāpat kā visi brīnumainie cilvēki, kuri ar savu darbu – entuziastu eksistenci – iedvesmo dzīvot dejas nozarei Latvijā.