Izrāde “Divotne”

Nominācija “Dejas balvai 2017–2018” kategorijā “Laikmetīgās dejas iestudējums vai notikums”


Žūrijas komentārs

Personīgās pieredzes atklāsme un mākslinieciski augstvērtīga transformācija laikmetīgās dejas izrādē. Sociāli un individuāli aktuālas tēmas oriģināls risinājums.

Radošā komanda

Horeogrāfes: Rūta Pūce un Anna Novikova
Izpildītājas: Anna Novikova un Agate Bankava
Gaismu mākslinieks: Ivars Tilčiks
Komponists: Kaspars Kurdeko
Vizuālais tēls un dizains: Kristiāna Kalniņa
Producents: biedrība “Party”, Ina Ločmele

Iestudējuma apraksts

Izrāde “Divotne” ir intīms stāsts par sievieti, kura ir piedzīvojusi bērniņa nākšanu pasaulē un līdz ar to ieguvusi jaunu lomu – mamma. Izrādes idejas un iedvesma ņemta no pašu izrādes autoru piedzīvotā, kā galveno apskatot nevis bērna ienākšanu pasaulē, bet pašas sievietes piedzimšanu kā mammai. Mātes loma atnāk pēkšņi, lai cik ļoti tai gatavotos, un ar lielu inerci ierauj sievieti nezināmajā. Kā jauno mātes lomu savienot ar savu nemātišķo pusi, kas valdījusi sievietes personībā pirms tam, ko darīt ar jaunajām sajūtām un emocijām, veidojot attiecības pašai ar sevi un apkārtējiem, un kā konkurenci starp savām un bērna vajadzībām padarīt par to faktoru, kas viens otram dod jaunu elpu un spēku, nevis lēni iznīcina?
“Paliek grūti izšķirt, kas īsti es esmu patiesībā. Mamma es noteikti esmu, jo man ir bērns. Bet es esmu arī kaut kas, kas nav mamma, es esmu arī nemāte. Manī ir atmodies tas, kas iesnaudās, bērnam dzimstot, un es jūtu, ka radīsies arī daudz vērtīgā, kam nav sakara ar manu mātes lomu. Un tomēr… arī mātes loma mani izmainīja līdz saknēm, iedeva citu dvašu. Manī ir māte un nemāte, man nav jāatsakās ne no vienas, tikai jābalansē, jāpieslīpējas pašai sev. Es mācos būt divotne.”

Recenzijas

Sen nebiju redzējusi laikmetīgās dejas izrādē tik daudz sinhronitātes, tik daudz deju kombināciju. Varbūt tas ir nedaudz novecojis paņēmiens, bet šoreiz to bija tik baudāmi vērot. Kombinācijas bija gudras un sarežģītas, fiziski izaicinošas un elpu aizraujošas. Dejas telpa bija plaša, un abas dejotājas to pilnvērtīgi apguva, piepildot ar savu personību un dejas amplitūdu. Viens no asprātīgākajiem izrādes momentiem bija mātes un nemātes saplūšana vienā veselumā. Viņas burtiski salipa kopā, akcentējot to, ka māte un nemāte būtībā ir viena sieviete. Dejā tas izskatījās oriģināli un precīzi ilustrēja šo divdabības sajūtu.
Laura Bokiša, satori.lv

Jauno māmiņu subkultūras specifisko problemātiku izdevies vispārināt kā daudzslāņainu refleksiju par savstarpējo atkarību jebkurās ciešās attiecībās. (..) Kompozīcijā savijas sadzīvisku kustību māksliniecisks atainojums ar dejas frāzēm. Izteiksmes līdzekļi, kuros parādās netēlots spēks, piepūle un neērtums, atbilst idejai. (..) Izpildītāju kustības maniere ir atšķirīga, tas pamato izrādes ideju un rada kontrastu, kad tas nepieciešams. Unisona epizodes izpildītas precīzi. Sadarbība ar partneri ļoti laba. Laba spēja nezaudēt pārliecību, ilgstoši atrodoties vienā darbībā vai noskaņā.
Inta Balode, Diena

Jana Kukaine, journal.dance.lv


Rūta Pūce par nomināciju Dejas balvai

Es jūtos pavisam nejauši, knapi izsekojot līdzi notikumu gaitai, nonākusi Latvijas pirmās Dejas balvas nominantu vidū. Ar savu (mūsu, jo kopā ar Annu Novikovu) pirmo patstāvīgo laikmetīgās dejas izrādi pēc Latvijas Kultūras akadēmijas beigšanas. Un man nav skaidra tā recepte ne kā horeogrāfei, ne kā dejotājai – kas jādara, lai kādreiz vēlreiz šeit nokļūtu. Man nav ne jausmas, kas ir tie mehānismi, kas kopā izveido labu izrādi. Diez vai tāda formula eksistē. Bet uzskatu, ka mākslas darbam galvenokārt ir jākalpo pašam māksliniekam par prieka, baudas un pašrealizācijas avotu. Tā pirmā laimes dzirksts jāiesēj pašā radītājā, tad arī pasaulei tiks kas neviltots un īsts. Tāpat kā bērni pirmkārt ir vitāli nozīmīgi saviem vecākiem un tikai vēlāk ienes savu devumu ārējā pasaulē, tā laikmetīgās dejas izrāde vispirms ir savam horeogrāfam – izlolota, izauklēta, izcīnīta, savaldīta un tikai pēcāk palaista vaļā. Man ir ļoti liels gods, ka izrāde “Divotne” izauga līdz skatītājam un tika nominēta Dejas balvai. Ceru, ka tas kalpos par iedvesmu visiem, kurus dzīve iemetusi katram savās pirmajās reizēs. It īpaši uzrunāju jaunos horeogrāfus un jaunās māmiņas, jo arī pati izrāde ir par pirmo reizi – sievietes piedzimšanu par mammu. Ne vienmēr “pirmie kucēni ir jāslīcina”, tie ir jāmīl un jālolo, neskatoties ne uz ko. Gan bērni, gan jaunās mammas un tēti, gan horeogrāfi un viņu izrādes. Arī pirmā Dejas balva.

Iesācēja prāts – atvērts, aizrautīgs un ziņkārīgs – ir tā kvalitāte, ko gribētu spēt paturēt savai turpmākajai dzīves un dejas pieredzei.


Anna Novikova par nomināciju Dejas balvai

Savas dejas dzīves pašā sākumā es tiku aizvesta pie viena slavena baleta kunga uz “tehnisko apskati”, lai varētu izvirzīt kādu vērtējumu manam potenciālam šīs dzīves īstenošanai. Man bija 7 gadi. Atceros tumšu telpu un sevi vienās apenēs. Nav svarīgi, vai tiešām bija tā, bet atmiņa un sajūta ir ļoti precīza.

Kopš tās dienas ir noiets garš un līkumots ceļš, bez gala interesants un piepildošs. Un vissvarīgākais, ka mans. Tagad arī apenēs esmu droša un lepna par savu ķermeni, spējām un kustību īstajā virzienā.

Esmu pateicīga dzīvei, ka esmu tur, kur gribu būt. Esmu pateicīga visiem, bez kā šis ceļš nebūtu iespējams. Esmu pateicīga sev, ka nekad neizlēmu atkāpties.


© 2019 Latvijas dejas informācijas centrs