Agnese Bordjukova
Piešķirta “Dejas balva 2021–2022” kategorijā “Laikmetīgās dejas dejotāja/-s” par izpildījumu izrādēs:
“Mans līgums ar krēslu”
Mēs esam sēdētāju sabiedrība. Dibena un krēsla magnētiskās attiecības ir cilvēku iedzimtais līgums. Katrs līgums ir gan universāls, gan personīgs, tādēļ ikviens skatītājs šajā izrādē kļūst par centrālo norišu lauku. Ikviens cenšas atrast savu krēslu – cits vienkāršāku, cits ietekmīgāku, pierodot pie savas vietas, kuru grūti pamest. Tas kļūst par identitātes sastāvdaļu. Un krēslu mums netrūkst – bārā, vilcienā, galmā, kultūras kanonā un birojā… Kur vien veries, visapkārt krēsli un tajos sēdošie ar durošām sāpēm krustos, savilktiem pleciem un vieglu dunoņu deniņos. 206 kauli, aptuveni 360 locītavu un 650 muskuļi – tas ir cilvēks, bet cik gan daudz mēs no šiem dotajiem izmantojam un cik – apsēžoties apslāpējam?
Iekšējās spriedzes izrāde “Mans līgums ar krēslu” ir ķermeniska pieredze, kurā skatītāji piedalās stāvēšanas un sēdēšanas politikas īstenošanā un kļūst par tās līdzdalībniekiem. Konceptuālā un vienlaikus poētiskā izrāde rosina sava ķermeņa stāvokļu novērošanu ikdienas situācijās un fizisku apzinātību. Šis ir stāsts par augšā celšanos.
“Es eju ārā dārzā”
“Es eju ārā dārzā” ir vizuālā teātra izrāde, kurā četri izpildītāji dalās personīgās pārdomās par savām ambīcijām un izvēlēm, lēmumiem un rīcībām, kāroto un sasniegto atzinību un potenciālo nemirstību, atklājot ne tikai visdrosmīgāk spertos soļus, bet arī sīkumus un ikdienišķas detaļas. Izrādes veidotājiem “iziešana dārzā” apzīmē lēmumu mainīt savas dzīves līdzšinējo kursu un rīkoties. Radošā komanda ir iedvesmojusies no mīta par Ahileju, kura ceļš caur dzimšanu, karagājienu, šaubām, atriebību, triumfu un nāvi darba veidotājiem palīdzējis domāt par savu ikdienu kā epohālu notikumu virkni, kur katra ēdienreize ir mielasts, katra nojauta – pareģojums, katra neērtība – pārbaudījums un katra pārbaudījuma izturēšana – varoņdarbs.
Nekas nav nieks, un visam ir nozīme.
“Balss no beletāžas”
Formas un satura ziņā nebijs notikums Latvijas skatuves mākslā – iestudējums “Balss no beletāžas” ar apakšvirsrakstu “Trīs atrastas balsis, viena pazaudēta opera, daži pārprasti orgāni un divas pašnāvības” – ir starpdisciplinārs detektīvs, kurā satiekas laikmetīgās dejas, akadēmiskās, eksperimentālās mūzikas un vizuālo mākslu pārstāvji, lai caur mūziku, kustību un verbālu dialogu kopīgi risinātu jautājumus par sievietes balsi tiešā un pārnestā nozīmē. Angļu sufražiste Emīlija Deivisone, latviešu komponiste Felicita Tomsone un lugas “Pūt, vējiņi!” protagoniste Barba izrādē kļūst par arhetipiskiem tēliem, kas palīdz atklāt mūsdienās joprojām aktuālo dzimumu vienlīdzības problemātiku.
Izrādes vēstījumā mūsdienu informācijas telpā klejojoši viedokļi, zinātniski un pseidozinātniski apgalvojumi savijas ar arhīvu protokolu tekstiem, seniem avīžrakstiem un Raiņa lugas fragmentiem. Vienlaikus jaundarbs reflektē par mūzikla žanra noteikumiem un meklē tā attīstības virzienus kā muzikālā, tā horeogrāfiskā izpratnē.
Žūrijas komentārs
Agnese pēdējo divu gadu laikā ir radījusi ievērojamu darbu kopumu kā dejotāja un horeogrāfe. Katrā no šīm izrādēm izceļas viņas klātbūtne un saikne ar skatītājiem caur runu, deju un performanci. Agnese demonstrē arī izcilas tehniskas prasmes, bet viņas īpašais faktors atklājas mijiedarbībā ar publiku – viņa nekļūdīgi atrod kontaktu ar skatītāju un emocionāli iesaista ikvienā savā darbā.
Foto: Raimonds Kaļva