Rita Spalva

Nominēta “Dejas balvai 2017–2018” kategorijā “Ieguldījums dejas mākslā” par monogrāfiju “Dejas kompozīcija” un recenzijām par skatuvisko tautas deju.

Rita Spalva ir dejas pedagoģe un horeogrāfe, izaudzinājusi ievērojamu skaitu deju skolotāju, deju kolektīvu vadītāju un horeogrāfu, kuri veiksmīgi darbojas gan Latvijā, gan citur pasaulē. Autore veidojusi neskaitāmus analītiskus aprakstus par skatuvisko tautas deju.

Monogrāfija “Dejas kompozīcija” (2018) ir pirmais izdevums latviešu valodā, kas sniedz plašu ieskatu dejas veidošanas principos. Latvijas kultūrtelpā joprojām ir visai maz pētījumu dejas mākslas jomā, lai gan ir liela sabiedrības interese par deju kā īpašu, fenomenālu parādību. Uzkrājusi zināšanas 40 gadus ilgā dejas kompozīcijas pasniegšanas pieredzē, autore sapratusi, ka to sistematizācija un sakārtošana atsevišķā monogrāfijā varētu sekmēt plašās, bet sašķeltās dejas nozares vienotību par principiem, kritērijiem un kvalitātēm deju iestudējumu veidošanā.

Balstoties teorētiskajos vispārinājumos un praktiskajās atziņās, monogrāfijas autore apkopojusi, sistematizējusi un analizējusi plaša diapazona informāciju par dejas kompozīcijas struktūru un tās saturu, radošo procesu, kompozīcijas tehniku, paņēmieniem utt. Darbā apskatītas gan dejas kompozīcijas veidošanai kopumā svarīgas problēmas, kas attiecināmas uz jebkuru horeogrāfisku iestudējumu, gan arī specifiskie jautājumi, raksturīgi atsevišķiem deju žanriem. Monogrāfija nepieciešama ne tikai studentiem, bet arī visai dejas nozarei kopumā, jo tā vērsta uz kritiskās domāšanas ieviešanu dejas kompozīcijas veidošanā un vērtēšanā.

Rita Spalva par nomināciju Dejas balvai

Pirmās Dejas balvas pasniegšanas reizē domās esmu ar tiem ģeniālajiem meistariem, kuru darbos ir sastopams īpašais pieskāriens, kas kļuvis par dejas mākslas zelta griezumu. Man cilvēka un mākslinieka etalons ir Leonīds Jākobsons, kura pašcieņa, pārliecība un ticība mākslas spēkam bija stiprāka par padomju sistēmas radītajām grūtībām. Šķietami pilnīgi bezcerīgā situācijā, sistēmas vajāts, mākslinieks spēja radīt šedevrus, kur horeogrāfija satikās ar Rodēna, Šagāla un Mazerēla mākslu, Majakovska un Bloka dzeju, Šostakoviča, Baha un Debisī mūziku. Neparastās horeogrāfiskās idejas īstenojās viencēlienos „Divpadsmit” un „Kāzu brauciens”, baletos „Spartaks” un „Šuralē”, kristāldzirdos Pas de deux ciklā “Klasicisms-Romantisms” vai stindzinošā mūžīgās nesatikšanās tēmā miniatūrā „Sekstets”, un vēl, un vēl…

Liela daļa no Meistara darbiem šodien ir piemirsti, taču laimīgi ir tie, kuriem, līdzīgi kā man, izdevās tos visus saglabāt savā atmiņā un jau pabalējušos privātajos arhīvos videoierakstu veidā.  

Šodien, Dejas balvas un Novēra dzimšanas dienā, ir vērts atcerēties Leonīda Jākobsona teikto 2001. gadā ASV izdotajā atmiņu un eseju grāmatā „Vēstules Novēram”: „Kas ir horeogrāfs?  Tas ir radītājs. Radīt jaunu horeogrāfiju – tas nozīmē veidot vēl neveidoto, izzināt vēl nezināmo, atklāt vēl neatklāto, un pāri visam – aizstāvēt savu taisnību un redzējumu. Un, jo oriģinālāks un savdabīgāks būs risinājums, jo grūtāks būs jūsu ceļš.”

Leonīda Jākobsona daiļrades virtuālā klātesamība manā dzīvē bija viens no iedvesmas avotiem monogrāfijas „Dejas kompozīcija” uzrakstīšanai. Ceru, ka šī grāmata kaut nelielā mērā palīdzēs pārvarēt iekrājušās problēmas dejas teorijā, uz kurām savulaik norādīja  Leonīds Jākobsons. Dejas teorijai meistara skatījumā jābalstās izkoptā vērtību izpratnē, horeogrāfisko tekstu interpretācijas daudzveidībā, izstrādātos priekšstatos par dejas stilistiku un dramaturģiju.

Paldies kolēģiem, kas ievēroja šo grāmatu un izvirzīja Dejas balvai nominācijā „Ieguldījums dejas mākslā”. Novēlu visās nominācijās atzinību iegūt labākajiem un ceru, ka šī tradīcija turpināsies.