Anna Novikova
Piešķirta “Dejas balva 2017–2018” kategorijā “Laikmetīgās dejas dejotāja/s” par izpildījumu izrādēs:
“Divotne”
Izrāde “Divotne” ir intīms stāsts par sievieti, kura ir piedzīvojusi bērniņa nākšanu pasaulē un līdz ar to ieguvusi jaunu lomu – mamma. Izrādes idejas un iedvesma ņemta no pašu izrādes autoru piedzīvotā, kā galveno apskatot nevis bērna ienākšanu pasaulē, bet pašas sievietes piedzimšanu kā mammai. Mātes loma atnāk pēkšņi, lai cik ļoti tai gatavotos, un ar lielu inerci ierauj sievieti nezināmajā. Kā jauno mātes lomu savienot ar savu nemātišķo pusi, kas valdījusi sievietes personībā pirms tam, ko darīt ar jaunajām sajūtām un emocijām, veidojot attiecības pašai ar sevi un apkārtējiem, un kā konkurenci starp savām un bērna vajadzībām padarīt par to faktoru, kas viens otram dod jaunu elpu un spēku, nevis lēni iznīcina?
“Paliek grūti izšķirt, kas īsti es esmu patiesībā. Mamma es noteikti esmu, jo man ir bērns. Bet es esmu arī kaut kas, kas nav mamma, es esmu arī nemāte. Manī ir atmodies tas, kas iesnaudās, bērnam dzimstot, un es jūtu, ka radīsies arī daudz vērtīgā, kam nav sakara ar manu mātes lomu. Un tomēr… arī mātes loma mani izmainīja līdz saknēm, iedeva citu dvašu. Manī ir māte un nemāte, man nav jāatsakās ne no vienas, tikai jābalansē, jāpieslīpējas pašai sev. Es mācos būt divotne.”
“Slikta”
Agate Bankava savā maģistra darbā pēta to, kādēļ iedalām mākslu labā un sliktā, uzmanību pievēršot laikmetīgās dejas mākslas sfērai. “Cilvēku veido laiks un pieredze, kas palīdz dzīvot pasaulē atbilstoši laikmeta prasībām un baudīt labu mākslu, jo mēs zinām, kas ir labs. Izrādē piedalās pieci dejotāji, kuri uzzina ko jaunu par sevi. Neko citu neprot un patstāvīgi izdzenā blokus”.
“visas manas vājības ir tavas lūpas”
Trīs horeogrāfu – Agates Bankavas, Rūdolfa Gediņa un Dmitrija Gaitjukeviča – satikšanās ar trim dzejniekiem – Jāni Tomašu, Arvi Vigulu un Krišjāni Zeļģi. Ķermenis, kas kustas vārsmās, un panti, kas piepilda telpu – te pierādās šo izteiksmes veidu radniecība, vienalga, vai runa būtu par skaistumu, mīļākajiem, lūpu kaktiņiem vai veikala kasieri.
Anna Novikova par nomināciju Dejas balvai
Savas dejas dzīves pašā sākumā es tiku aizvesta pie viena slavena baleta kunga uz “tehnisko apskati”, lai varētu izvirzīt kādu vērtējumu manam potenciālam šīs dzīves īstenošanai. Man bija 7 gadi. Atceros tumšu telpu un sevi vienās apenēs. Nav svarīgi, vai tiešām bija tā, bet atmiņa un sajūta ir ļoti precīza.
Kopš tās dienas ir noiets garš un līkumots ceļš, bez gala interesants un piepildošs. Un vissvarīgākais, ka mans. Tagad arī apenēs esmu droša un lepna par savu ķermeni, spējām un kustību īstajā virzienā.
Esmu pateicīga dzīvei, ka esmu tur, kur gribu būt. Esmu pateicīga visiem, bez kā šis ceļš nebūtu iespējams. Esmu pateicīga sev, ka nekad neizlēmu atkāpties.