Jana Jacuka
Nominēta “Dejas balvai 2017–2018” kategorijā “Laikmetīgās dejas dejotāja/s” par izpildījumu izrādēs:
“Y”
Laikmetīgās dejas performance “Y” ir duets starp individualitāti un mākslīgi izveidoto telpu – kubu. Telpu, kura dod iespēju neapzinātām rīcībām un riskantām izvēlēm. Mūsdienu dzīvē saskarsme ar tīklu ir neizbēgama. Ikkatrs ir iesiets gan informatīvajos, gan saziņu, gan transporta, gan virtuālajos tīklos. Cilvēka ķermenis sastāv no dažādiem nervu, asinsvadu, fasciju tīkliem. Bet vai esam spējīgi atcerēties sajūtu, kad pirmo reizi saskārāmies ar vēl neizzināto, jauno tīklu?
“Manu acu tulkojums”
Izrāde ir vērotāja redzējums par blakusesošajiem. Kas tiek uztverts, tas tiek pamanīts. Pamanītais tulkots no redzētā uz verbāli izteiktu redzējumu, uz diviem dejotājiem, kas šo vēstīto tulkojumu pārvērš kustībā.
Mēs visi pazīstam prieku un visi pazīstam arī skumjas. Mums tās ir saprotamas. Mēs tās pieņemam. Bet kas notiek tad, kad vairs pašam nav saprotams, kādēļ tās mūs apciemo? Cik ilgi mēs šo viesi pieņemam un paciešam, un pavedinām uz ilgāku palikšanu? Kad šī kontrole pazūd? Par sāpēm, par smagumu, par izmisumu. Izrāde ir balstīta tajā, ko es redzu. Kā meita, kā draugs, kā paziņa, kā nepazīstams cilvēks. Tas, ko es spēju uztvert, pati tajā nekāpjot. Pamanītais tulkots no redzēta uz izteiktu.
“Bedre”
“Melnais mākonis”, “50 kg smaga mugursoma”, “purvs”, “smilšpapīra gulta”, “vate”, “tukšums” un “bedre” ir tikai dažas no depresijai veltītām metaforām par stāvokli, kurā nonāk cilvēks, saskaroties ar šo slimību. Depresija ir viena no visgrūtāk nosakāmajām slimībām, jo pastāv virspusēji priekšstati un aizspriedumi par tās izpausmēm, ietekmi un ārstēšanu. Joprojām satraucoši liela daļa sabiedrības nemeklē sistemātisku ārstēšanu, jo neatpazīst vai ignorē simptomus. Depresijas stāvokli tās dažādos posmos un sajūtās ir grūti formulēt vārdos. Tieši tāpēc deja, video, skaņa un gaisma ir izrādes “Bedre” valoda.
Par impulsiem izmantotas personīgas, tāpat arī citu pieredzes, speciālistu novērojumi un komentāri.