Lilija Lipora, Guntis Spridzāns

Nominēti “Dejas balvai 2017–2018” kategorijā “Laikmetīgās dejas horeogrāfe/s” par izrādi:

“Zemgales gredzens”

Koncertuzvedumu cikla “Latvijas gredzens” noslēdzošais posms – kino koncerts “Vēstures palos” – vēsta par Zemgali kā arkla un zobena zemi, kur auglība mijas ar nāvi. “Tajā skan militāri marši un sēru mūzika, kanonizētas leģendas un pašapzinīgas pūtēju zaļumballes. Plašie tīrumi pārvēršas karalaukos un kapulaukos, kas atkal pārtop tīrumos, un tajos izaug latviešu literārā valoda, pirmie prezidenti un valstsvīri, diži dzejnieki un stipras dzejnieces. Zemgales mērogs ir apvāršņa plašums, un Latvijas valsts tajā ir kā Lielupe, kuras palos atkal satiekas vēstures līdzenumā izkliedētās dvēseļu upītes,” raksta uzveduma veidotāji.
“Zemgales gredzens. Vēstures palos.” muzikālo pamatu veido Pētera Vaska un Līgas Celmas-Kursietes mūzika. Saturiski tas ir stāsts par Zemgales īpašo vietu Latvijas kopainā, tās cilvēkiem, dabu, pagātni un šodienu. Uzvedumā laikmetīgā deja un mūsdienu deja izvēlēta kā stāstošais elements par zemgaliešu vēsturi cauri gadu desmitiem. Uzvedumā mijās vides (video) un skatuves deja, radot nepārtrauktu uzmanību stāstam. Sievišķā un vīrišķā saspēle ir galvenais akcents Lilijas Liporas un Gunta Spridzāna veidotajā dejas partitūrā.

Lilija Lipora par nomināciju Dejas balvai

Ko man nozīmē Dejas balva?

Dejas balva man nozīmē ļoti daudz, un vienlaikus var teikt, ka nenozīmē neko.

Kāpēc ļoti daudz?

Tāpēc, ka publiski un valstiski tiek akceptēta mana profesija. Es kā dejotāja un horeogrāfe esmu beidzot pieņemta – valstiski akceptēta kā nozīmīgas mākslas sastāvdaļa.

Līdz šim biju personīgi izjutusi šī akcepta trūkumu gan finansiālā atbalsta, gan dejas mākslas profesijas cieņas ziņā. Ceru, ka šis akcepts rezultēsies ilgstošās saistībās un ka nākotnē ne tikai baletam, bet arī citiem dejas žanriem Latvijā būs sava profesionālā skatuve vai sava dejas māja. Cerams, ka arī Latvijas koncertzāles ar valstisku atbalstu atļausies Latvijas horeogrāfu izrādes iekļaut savā kultūras piedāvājumu kalendārā. Un domājams, ka šī balva būs arī kā motivācija daļai horeogrāfu ieguldīties sevis tērēšanā un radīs plašāku interesi par dejas izrāžu piedāvājumu.

Kāpēc man škiet, ka man balva nenozīmē neko?

Tāpēc, ka savā profesionālajā dzīvē esmu izcīnījusi ļoti daudzas cīņas gan ar sevi, gan ar apkārtējiem un tomēr turpinu strādāt kā horeogrāfe un dejotāja.

Esmu mēģinājusi mainīt profesiju. Bet acīmredzot horeogrāfa profesija ir mans aicinājums.

Kā mēdz teikt – tas, kas mūs nesalauž, mūs stiprina.

Un, ja arī šāda balva nebūtu izdomāta, izlolota, izcīnīta vai laimīgi atnākusi, domāju, ka es turpinātu strādāt savā profesijā.