Izrāde “Bedre”

Nominācija “Dejas balvai 2017–2018” kategorijā “Laikmetīgās dejas iestudējums vai notikums”

Žūrijas komentārs

Mākslinieciski augstvērtīga laikmetīgās dejas izrāde, kas lauž ar psihisko veselību saistītās stigmas un stereotipus. Veiksmīga sadarbība ar skaņas, gaismas, video un veselības speciālistiem.

Radošā komanda

Horeogrāfija, ideja: Sintija Siliņa
Dramaturģija: Linda Krūmiņa
Izpildītājas: Laura Kušķe, Alise Madara Bokaldere, Jana Jacuka un Līga Ūbele
Video: Kristaps Epners
Skaņu mākslinieks: Maksims Šenteļevs
Gaisma: Oskars Pauliņš
Kostīmi: Liene Dobrāja un Katrīna Liepa
Dizains: Aigars Opincāns
Fotogrāfija: Margarita Germane
Producents: Horeogrāfu asociācija, Agnese Skara

Iestudējuma apraksts

“Melnais mākonis”, “50 kg smaga mugursoma”, “purvs”, “smilšpapīra gulta”, “vate”, “tukšums” un “bedre” ir tikai dažas no depresijai veltītām metaforām par stāvokli, kurā nonāk cilvēks, saskaroties ar šo slimību. Depresija ir viena no visgrūtāk nosakāmajām slimībām, jo pastāv virspusēji priekšstati un aizspriedumi par tās izpausmēm, ietekmi un ārstēšanu. Joprojām satraucoši liela daļa sabiedrības nemeklē sistemātisku ārstēšanu, jo neatpazīst vai ignorē simptomus. Depresijas stāvokli tās dažādos posmos un sajūtās ir grūti formulēt vārdos. Tieši tāpēc deja, video, skaņa un gaisma ir izrādes “Bedre” valoda.
Par impulsiem izmantotas personīgas, tāpat arī citu pieredzes, speciālistu novērojumi un komentāri.

Recenzijas

Dejotājas Laura Kušķe, Alise Madara Bokaldere, Jana Jacuka un Līga Ūbele neizpildīja sarežģītas horeogrāfiskas kombinācijas, taču kustības nebija vienkāršas vai garlaicīgas. Viņas pārliecinoši iedzīvināja horeogrāfes ideju, pie kā aktīvi strādāts vairāk nekā pusgadu. (..) Mūzika, gaisma, video, nesamežģītas kustības, dabas elementu lietojums radīja pamatīgu un pārlaicīgu iespaidu.
Elīna Gailīte, journal.dance.lv

Sintija Siliņa par nomināciju Dejas balvai

Tieši kustība ir darbība, kas izmaisa sastāvējušo un paceļ sasēdušo. Kustības neizbēgamas sekas ir pārmaiņas. Man ir neizmērojams prieks, ka Latvijas kultūras telpā mēs esam ļāvušies kustībai. Jo tieši kustība ir dejas kvintesence.

Tieši tāpēc pirmā Dejas balva ir gan gaidīts notikums tiem, kas deju rada un vada, gan intriga tiem, kas dejas mākslu tūlīt, tūlīt tikai atklās tās dažādo žanru daudzveidībā.

Radot dejas izrādi “Bedre”, mans un līdzautoru mērķis bija ne tikai ar dejas mākslu reflektēt par ideju, bet arī pieķērties svarīgam uzdevumam – samaisīt sastāvējušās domas par vienu no noslēpumainākajām slimībām – depresiju. Slimību, kuru daudzi joprojām izvēlas neuztvert nedz sevī, nedz citos. Slimību, kurai raksturojošo „nekustīgumu” mēs iemiesojām kustībā. Un tās nav tikai mākslinieku dīvainās intereses vai izdoma. Veselības ministrija saskaņā ar Pasaules Veselības organizāciju šobrīd kā vienu no prioritātēm ir izvirzījusi garīgo veselību. Pirms neilga laika ministrija sniedza informāciju, ka, apzinoties mūsu laikmeta izaicinājumus, turpmāko 2 gadu laikā Latvijā ir plānots uzlabot uz pierādījumiem balstītu psihiskās veselības aprūpes pieejamību un īstenot sabiedrības informēšanas kampaņas.

Izrādes pavadošais elements – diskusija ar skatītājiem un ekspertiem – apliecināja, ka šī slimība patiešām nav izdomāta. Tā, izrādās, ir redzamākā vai neredzamākā veidā klātesoša daudziem no mums vai mūsu tuvajiem.

Tas pierāda, ka ikkatru lietu, ko mēs šķietami domājam pazīstam, kādā brīdī jāieved pārvērtēšanas zonā. Un jāmēģina paskatīties vēl un vēl pa jaunam. Arī uz sevi un līdzcilvēku. Arī uz deju. Arī uz domu.

Deja domā.