Izrāde “Manu acu tulkojums”

Nominācija “Dejas balvai 2017–2018” kategorijā “Laikmetīgās dejas iestudējums vai notikums”

Žūrijas komentārs

Mūsdienu sabiedrībā aktuālas problēmas risinājums ar laikmetīgās dejas izteiksmes līdzekļiem. Oriģināla un autentiska kustību leksikas koncepcija un mākslinieciski augstvērtīga tās realizācija.

Radošā komanda

Horeogrāfija: Alise Madara Bokaldere
Dejo: Jana Jacuka, Laura Kušķe
Muzikālais pavadījums: Ilona Dzērve, Asnate Rancāne, Aurēlija Rancāne (grupa “Tautumeitas”)
Vizuālais dizains: Zane Priede
Tērpu māksliniece: Berta Vilipsone
Gaismu mākslinieks: Ainis Žīgurs
Producents: Latvijas Kultūras akadēmija, Laine Pole

Iestudējuma apraksts

Izrāde ir vērotāja redzējums par blakusesošajiem. Kas tiek uztverts, tas tiek pamanīts. Pamanītais tulkots no redzētā uz verbāli izteiktu redzējumu, uz diviem dejotājiem, kas šo vēstīto tulkojumu pārvērš kustībā.
Mēs visi pazīstam prieku un visi pazīstam arī skumjas. Mums tās ir saprotamas. Mēs tās pieņemam. Bet kas notiek tad, kad vairs pašam nav saprotams, kādēļ tās mūs apciemo? Cik ilgi mēs šo viesi pieņemam un paciešam, un pavedinām uz ilgāku palikšanu? Kad šī kontrole pazūd? Par sāpēm, par smagumu, par izmisumu. Izrāde ir balstīta tajā, ko es redzu. Kā meita, kā draugs, kā paziņa, kā nepazīstams cilvēks. Tas, ko es spēju uztvert, pati tajā nekāpjot. Pamanītais tulkots no redzēta uz izteiktu.

Recenzijas

Alises darbā piedalās divas spēcīgas dejotājas – Jana Jacuka un Laura Kušķe. Viņas ir nedalāmas, abas ir viens vesels organisms – cilvēks. Nepārtrauktais emocionālās koncentrēšanas un fiziskās kontroles darbs, kura laikā dejotājas atrodas “kontaktā”, atļāva skatītājiem izelpot tikai pašās beigās kopā ar dalībniecēm. Apbrīnojami, ka ķermeņi runā skaļāk par vārdiem un vēstījums ir nolasāms pirmajās minūtēs. Dzīvais vokālais pavadījums papildināja izrādi un apstiprināja manu spriedumu, ka horeogrāfei bija ļoti skaidra vīzija, ko un kā teikt skatītājiem.
Marija Saveiko, journal.dance.lv

Mūzika un kustība radīja iespaidu, ka izpildītājas ir viens vesels, nedalāms – tāda forma, kas nespēj pati sevi kontrolēt, bet mistiskā kārtā spēj sevi līdzsvarot, saprast savas iespējas. Dejā bija jūtama attīstība, pārmaiņas, virzība uz ķermeņa stabilitāti un noturību pret visām iespējamām grūtībām, ko spēj sagādāt atrašanās neērtās, nedabīgās pozīcijās.
Mārtiņš Sprūds, journal.dance.lv

Alise Madara Bokaldere par nomināciju Dejas balvai

Kas liek elpot?

Kas liek kustēties, manīt, pamanīt, pārmainīt un iekāpt pašiem?

Deja man ir loģisks turpinājums kustībai, tāpat kā dzeja, proza un visa pārējā literatūra ir loģisks turpinājums valodai. Pats elpošanas akts ir kustība, kas savā ziņā ir arī deja, iekšēja deja, kas notiek man ar sevi. Mana balss izskan ne vien vārdos, bet arī kustībā. Tas, ka man ir iespēja šo savu ķermeni virzīt kā daļu no mākslas žanra, ir kaut kas, kas nešķita loģisks līdz pat nesenai pagātnei.  

Pirmā reize, kad es iemīlēju deju? To es neatminos, atceros tikai, ka bērnībā dejoju. Tā nebija kā daļa no kaut kā… drīzāk kā daļa no visa. Tas tad bija loģiski, tāpat kā tagad.

Bet deja un kustība bija tik organisks savienojums ar pārējo pasauli, ka atdalīt to kā atsevišķu virzienu bija teju neiespējami. Kustība ir kopīga valoda, kur kopīgas valodas nav. Ikviens, kam ir ķermenis, to var saprast.

Tātad, kas liek elpot?

Deja liek elpot. Kustība liek elpot.

Un māksla slēpjās spējā.

Spējā katru reizi kā no jauna sajust elpas virzību un pamata stabilitāti sev zem kājām.