Laikmetīgās dejas izrāde “Iekšas”

Nominācija “Dejas balvai 2023–2024” kategorijā “Laikmetīgās dejas iestudējums vai notikums”.

Radošā komanda

Horeogrāfe: Rūta Pūce 
Dejotājas un kustību materiāla līdzautores: Agate Bankava, Agnese Bordjukova, Anna Novikova vai Līga Ūbele, Marija Saveiko 
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece: Līga Ūbele 
Gaismu mākslinieks: Niks Cipruss 
Skaņas dizains: Alise Pieče un Rūta Pūce
Vizuālā identitāte: Aleksejs Beļeckis
Producents: Ģertrūdes ielas teātris

Iestudējuma apraksts

Ķermenis ir arhīvs, kas glabā gan iekšējās pieredzes, gan ārējus kolektīvus nospiedumus. Izrāde izgaismo sadursmi starp individuālo un kolektīvo, iekšējo un ārējo, apslēptām alkām un esošo realitāti, kā metaforu izmantojot Latvijas laikmetīgās dejas nozari. Tā joprojām iet savu emancipācijas ceļu Latvijas kultūrpolitikā. Izrāde piešķir nozīmi subjektīvajam, godina ķermeni, atraisa balsi un iezīmē neatkarīgo mākslinieku ikdienu – vairāku lietu darīšanu reizē, izdegšanu, cīņu par savu nozari, nemitīgu uzdrīkstēšanos un reizē pielāgošanos. 
Es gribu dot balsi iekšām, kas tik ilgi jau meklējušas ceļu izlauzties – reizē ar sviedru tērcīti, tūlīt aiz izelpas, kopā ar skaļāku kliedzienu un bezkaunīgi caur nekontrolētu kustību. Iekšas vairs nevar pielāgoties ārējai pasaulei. Tās izsūcas caur ādu un noklāj ikdienu, skaļi manifestējot pašas sevi. 
Manas iekšas ir laikmetīgā deja – tukša brīvības sajūta locekļos, izelpa caur visām ķermeņa daļām reizē, pazušana. Reiz pietika ar sajūtu, ka deja man patīk, ka mani tā aizrauj, dziedina un pilnveido. Tagad tā ir resurss, kas noenkuro fragmentētajā pasaulē. Tas ir arī politisks akts – izvēlēties darīt kaut ko tik neviennozīmīgu, ķermenisku, daudzslāņainu, trauslumu atverošu, godīgumu pieprasošu un marginālu. 
Ja Saules karalis jeb Luijs XIV 17. gadsimtā būtu bijis sieviete, vai baleta vietā būtu attīstījusies laikmetīgā deja? Vai laikmetīgā deja Latvijā ir pelnījusi savu māju, savu pili? Vai mēs varētu beigt pielāgoties?

Foto: Aleksejs Beļeckis

Žūrijas komentārs

Rūtas Pūces izrādē “Iekšas” apzināti atgriezts dziļākais slānis – tur, kur dzimst impulss. Impulss, kuram ir vēl tikai apjaušamas formas amplitūdas, klusi sadzirdams tā hercu diapazons, tā vieliskums ir svārstīgs. Un četras dejotājas hamletīgi gaida savu impulsu dejai, kas krājas viņās kā scenogrāfiskā asinssārtā lāse virs galvām. Kad tā krīt, šī deja kļūst gan sirds, gan gaļa, gan podests, gan spilvens, gan nasta, gan accubitum. Visi šie metaforstāvokļi ir izrādes nervs, kurš vienlaikus dara jutīgu, bet atsists nikni sāp. Tādā polārā kustībā – starp atslābinošu izelpu un kliedzienu sejā – viņas vienkārši grib nonākt mājās. Dejas mājas mājās.

Raksti un recenzijas

Saules karaliene. Recenzija par Rūtas Pūces laikmetīgās dejas izrādi “Iekšas” Ģertrūdes ielas teātrī

Vai “Iekšu” saturs atklāj Latvijas laikmetīgās dejas profesionālo pamata uzturvielu trūkumu?

Nepielāgojies – izvem dejas māju! Par Rūtas Pūces laikmetīgās dejas izrādi “Iekšas”

Laikmetīgās dejas izrāde “Iekšas” – manifests par Dejas mājas nepieciešamību